Kā tiek regulēta AI izmantošana terapeitu darbā? 1. daļa: Austrālija — kompetence kā jauns profesionāls pienākums
Šis ir pirmais ieraksts sērijā, kurā pētām, kā dažādas valstis regulē AI klātbūtni psihoterapijas praksē. Sākam ar Austrāliju — vienu no valstīm, kas šo tēmu risinājusi vispusīgi un, kas ir svarīgi, nav galveno uzmanību pievērsusi datu aizsardzībai. Dati paliek fonā. Priekšplānā ir cits jautājums: kas terapeitam jāsaprot, lai AI kļūtu par patiesu atbalstu viņa darbā, nevis par risku?
AI ir iekļauts digitālajā kompetencē, kas savukārt caurvij vairākas klīniskās prakses pamatjomas, tostarp ētisko praksi, diagnostisko novērtēšanu, intervences un komunikāciju.
Ko tas nozīmē praksē? To, ka digitālā kompetence nav papildu prasme līdzās klīniskajam darbam, bet gan tā daļa. Šī pieeja ir tuva tam, kā terapeits domā par citiem sava klīniskā rīku klāsta elementiem. Katrs jauns instruments — anketa, tehnika, gadījuma konceptualizācijas modelis — prasa izpratni par to, kur tam ir jēga, kādi ir tā ierobežojumi, kā tas maina procesu. AI iekļaujas tajā pašā loģikā. Tas var būt vērtīgs atbalsts klīniskajā darbā, ja vien tas ir apzināti izvēlēts un integrēts rīku klāstā, pievēršot uzmanību tam, kā tas mijiedarbojas ar visu pārējo.
Ko tieši terapeitam nepieciešams saprast?
Aiz vispārīgās prasības izmantot digitālās tehnoloģijas likumīgi, ētiski un profesionāli slēpjas vairākas konkrētas dimensijas.
Pirmā ir izpratne par to, kā rīks darbojas — uz kāda pamata rezultāts tiek radīts, kādi ir tā ierobežojumi, kad tas ir mazāk uzticams. Otrā ir pārzināšana par tiesiskajiem un ētiskajiem ietvariem — GDPR, profesionālajām tiesībām, rīcības kodeksu. Ja terapeits izmanto AI rīku, kas apstrādā pacientu datus, ir vērts zināt, kur šie dati tiek apstrādāti un kā ir sadalīta atbildība. Trešā, un vissmalkākā, ir refleksija par AI ietekmi uz klīnisko procesu. Un ceturtā: izpratne par savu lomu. Austrālijas vadlīnijas to formulē tieši: klīniskā atbildība paliek pie terapeita.
Kopīga zināšanu radīšana: PACFA un jauns profesionālās attīstības modelis
Austrālijas rekomendācijas nav tikai par apmācību — apmācība ir paredzams tā turpinājums, ko terapeits tāpat dara nepārtrauktās profesionālās pilnveides (Continuing Professional Development) ietvaros. Svarīgāk ir tas, kā tiek izprasta paša terapeita loma attiecībā pret attīstošos tehnoloģiju.
PACFA (Psychotherapy and Counselling Federation of Australia) savās vadlīnijās to apraksta caur divām saistītām dimensijām. Pirmā ir pazīstama: praktizētājiem jāuztur savas zināšanas par AI attīstību un tās ētiskajām sekām aktuālas — izmantojot apmācības, lasīšanu, formālu CPD. Šī ir klasiskā pieeja.
Otrā dimensija ir mazāk acīmredzama un ievērojami saistošāka. PACFA aicina terapeitus piedalīties AI rīku efektivitātes un drošības novērtēšanā — gan savā praksē, gan formālos pētniecības projektos.
Ko tas maina? Tas maina terapeita pozīciju attiecībā pret tehnoloģiju. Viņš vairs nav tikai tās saņēmējs vai lietotājs. Viņš kļūst par līdzdalībnieku procesā, kurā tehnoloģija tiek novērtēta, koriģēta un attīstīta. Zināšanas par to, kas klīnikā darbojas un kas nē, netiek radītas tikai tehnoloģiju uzņēmumu vai akadēmiskās vides pusē. Tās rodas rīka un prakses saskarsmē.
Terapeits nav pasīvs metožu patērētājs; viņš ir kritisks liecinieks un bieži arī to līdzradītājs. PACFA paplašina šo loģiku uz AI jomu — kā dabisku profesionālās lomas turpinājumu.
Kāda loma AI var būt un kāda ne
Šis, iespējams, ir vispraktiskākais punkts Austrālijas vadlīnijās. Vadlīnijas nesaka vispārīgi, ka AI ir atbalsta rīks. Tās nosaka konkrēti, kur AI vieta ir un kur tās nav.
AI vieta ir visur, kur tā atbalsta terapeita darbu, to neaizstājot. Tā, pirmkārt, ir organizācijas un nepārtrauktības joma: strukturētas piezīmes, dokumentācija, konteksta saglabāšana starp sesijām, darba hipotēžu pieejamība brīdī, kad terapeitam tās vajadzīgas. AI var arī palīdzēt klīnisko novērtējumu un ziņojumu sagatavošanā, kā arī datu analīzē — vienmēr ar nosacījumu, ka terapeits saglabā pilnu kontroli pār interpretāciju un lēmumu pieņemšanu. Tie ir uzdevumi, kas patiešām atslogo kognitīvo un organizatorisko slodzi, neaizskarot to, kas ir klīniskā darba kodols.
Tur, kur AI vietas nav, robeža ir tikpat skaidra. AI neaizstāj klīnisko spriedumu, to nevar pacientam pasniegt kā terapeitu, tā nepieņem terapeitiskus lēmumus un nedarbojas ārpus cilvēka uzraudzības.
Robeža starp AI un terapeitu ir strukturāli iebūvēta Austrālijas vadlīnijās — un tikpat lielā mērā tai jābūt iebūvētai rīkā, kuru terapeits izvēlas savam darbam. Ne kā komunikācijas slānim, ko var pievienot vai noņemt, bet kā veidam, kādā lietotne darbojas. AI piedāvā struktūru. Terapeits pieņem lēmumu.
Ko tas nozīmē klīniskajam darbam
Austrālijas rekomendācijas klusi pasaka kaut ko svarīgu: kompetence AI jomā nav “papildinājums” profesionālajam repertuāram. Tā ir daļa no atbildīgas prakses 2026. gadā un vēlāk. Terapeits, kurš nezina sava lietotā rīka ierobežojumus vai tā ietekmi uz klīnisko procesu, neatbilst profesionālajam standartam.
Tas nenozīmē, ka katram terapeitam jāizmanto AI. Tas nozīmē, ka katram terapeitam jāsaprot, kas ir AI, kur tam ir jēga un kur nav — arī lai apzināti izlemtu to neizmantot. Un tas, kurš rīku saprot, no tā gūst reālu atbalstu — atbalstu, kas nekonkurē ar viņa klīnisko spriedumu, bet atbrīvo viņu no daļas neredzamā darba.
Therapy Support ir veidots, ņemot vērā to pašu pieeju — ar AI un terapeita robežu, kas iebūvēta lietotnes darbības veidā. AI piedāvā struktūru, terapeits pieņem lēmumu. Mūsu mājaslapā ir sadaļa Materiāli, kur mēs apkopojam saturu, kas atbalsta zināšanu apguvi par AI terapeitiskajā darbā — tieši tādā garā, kādu veicina Austrālijas rekomendācijas. Un terapeiti, kuri vēlas iedziļināties vairāk un līdzradīt rīka attīstību, var pievienoties beta testētāju programmai.
Nākamajās sērijas daļās aplūkosim, kā tā pati tēma izpaužas citās valstīs: ASV, Kanādā, Jaunzēlandē, Vācijā un Apvienotajā Karalistē. Un pēc tam — kur vadlīniju vēl nav — un ko tas nozīmē terapeitiem, kuri vēlas praktizēt atbildīgi, pirms viņu profesionālā organizācija formulē savu nostāju.